Sveiki! Ar vīru kopā esam jau 20 gadus, ir 3 bērni. Mums ir ļoti retas intīmās attiecības, tajā pašā laikā man pietrūkst mīļuma un maiguma. Ir tā, ka ļoti spēcīgu saviļņojumu sajūtu kaut vai runājoties vai dejojot ar kādu citu simpātisku vīrieti, tad esmu tik jutekliska, ka nepazīstu sevi. Mans jautājums ir, kāpēc man tā nekad nav ar vīru.

Jūtos vainīga par to vien, ka man tā ir, vai esmu izvirtule? Lai gan vīru nekrāpju, be mocos ilgās un skumjās pēc kaut kā ko nedrīkst... Ar vīru esmu par to runājusi, bet viņš to neuztver nopietni un nekas jau nemainās... Kur ir mana vain, nesaprotu. Ko Jūs man ieteiktu? Varbūt mīlestības vairs nav? Bet zinu, ka viņu nekad nepamestu, jo vienkārši to nespētu... pienākums, pieradums un nav jau arī tik slikts, pat pārāk labs kā cilvēks.

Atbilde:
Vai šajā gadījumā jāmeklē vainīgais? Jūs rakstāt, ka varbūt mīlestības vairs nav, bet varbūt tā nekad arī nav bijusi? Bieži gadās, ka sastopot partneri, viss tiek idealizēts, tad nodibina ģimeni un kad „rozā brilles” kritušas, saprot, kaut kas nav tā kā vajag un tiek meklēts vainīgais.

Ko darīt? Sākumā jātiek skaidrībā ar savām jūtām, savu attieksmi un savām vēlmēm. Pašam to grūti ir izdarīt un tāpēc palīdzību būtu jāmeklē pie speciālista – psihoterapeita.

uz sākumu

Uz Augšu
© 1998-2017. seksologs dr. Artūrs Vāvere Seksologs.com